Viņam ir vārds. Sauksim viņu par Vili. Pirmoreiz es Tevi satiku 2019. gada agrā pavasarī. Tajā reizē Tev sāpēja. Viena no pirmajām lietām, ko par Tevi iemācījos bija tas, ka Tev sāp un tu to rādi caur asarām, vai Tev sāp un Tu smejies. Es centos gudri ieraudzīt, vai tavi šī brīža smiekli patiesībā nav sāpes. Es gribu ticēt, ka vismaz lielākoties man izdevās.
Supervaroņi Tev bija topā. Varbūt tamdēļ, ka Tu pats lielākoties vari veikt dažādus varoņ-darbus ar citu supervaroņu (auklīšu, audzinātāju vai medpersonāla) palīdzību. Vispār, Vili, Tu pats esi supervaronis, jo rādi kā man mācēt prieku arī grūtībās un sāpēs. Tik labi, ka ar zīmēšanu esmu uz "Tu" un Tev tapa ne tikai īpaši iemīļotais supervaronis Halks, bet arī viņa draugi. Gribētos domāt, ka Halks biji Tu un mēs tie superpalīgi.
Tā kā slimnīcas ēdiens Tev negāja pie sirds, tad es ticu, ka tas, ko tu par mani atcerēsies būs atnestais kakao, sulīgais burgers, mana pusābola apēstā puse un baltmaize ar kausēto sieru. Es ticu, ka Tu sajuties īpašs un samīļots tad, kad es pieliku pūles, lai par Tevi parūpētos vai atdevu to, kas patiesībā bija domāts man. Vai tad tā nav mums visiem? Es redzu, ka Tu mani mīli, kad kaut uz mirkli aizliedz sevi, lai iepriecinātu mani.
Un tad mēs atkal satikāmies pavasarī, pēc gadiem četriem! Tava humora izjūta ir kolosāla. Gaitenī esošos garāmgājējus mēģināji pārsteigt ar bumbiņas metienu, savukārt ar mani vēlējeis izmēģināt noskatītos cīņas paņēmienus. Ēdiena ziņā nekas nav mainījies. Uz manu piedāvājumu atnest kotleti, Tu neticīgi nosmējies. Manis atnesto kotleti Tu notiesāji gandrīz visu, komplektā ar kartupeļiem.
.png)
Comments